Elements C

26/06/2026

Par simbolismu darbībā. Karodziņs uz policijas mašīnas

Pirmo reizi ar simbolisma dziļāko nozīmi saskāros, kad strādājām pie Valsts policijas trafarējuma maiņas. Toreiz šis bija viens no manis vadītajiem projektiem Latvijas simtgades programmā.
Šis būs garāks stāsts no manas pieredzes, ko atcerējos vakar, rakstot par sistēmisko skatījumu uz sabiedrisko mediju apvienošanu zem vienota zīmola. Tajā rakstā pieskāros arī simbolismam un tam, cik tas ir nozīmīgs. Un ne mirkli neatkāpjos no tā. Taču, tas nenozīmē, ka aicina neko nemainīt un atstāt visu tā kā ir, jo tas simbolisms.. Piedzīvotā situācija trafarējuma maiņas procesā, ļoti labi ļauj saprast, ko tieši es ar to domāju.
Tas bija pirmais solis policijas vizuālās identitātes maiņas procesā, kuram vēlāk sekoja jauno formu un policijas emblēmas nomaiņa. Tātad pilna spektra vizuālās (un ne tikai vizuālās) identitātes maiņa. Starp citu, ļoti dziļš un transformējošs process, jo tu nekad nevari nomainīt tikai āriņu. Izmaiņām jānotiek arī iekšienē. Nemaz nerunājot par pārmaiņu pieņemšanu organizācijas iekšienē un pēc tam arī ārējā vidē- sabiedrībā.
Šoreiz būs garāks un mazliet atkāpēm pilnāks teksts, jo bez ārējā vai apkārtējā, nevar pilnībā uztvert konkrēto.
Bija noiets jau milzu ceļš – no idejas, kas izskanējusi no patruļpolicijas, ka vajadzētu nomainīt trafarējumu, jo līdzšiņējais (atgādināšu – pelēkas līnijas un valsts ģerbonis uz durvīm) nav redzams un rada bīstamas situācijas strādājot uz ceļa (jo arī bākugunis kļuva aizvien zemākas un plakanākas) līdz reālam jaunā trafarējuma prototipa modelim, kas jau aplīmēts uz testa mašīnas – Opel Insignia.

Maza atkāpe. Strādājot apstākļos, kad policijai naudas nekad nebija pietiekami un par komunikācijas budžetu iestādēs biju tikai dzirdējusi, ka kaut kur tādi eksistē, mums visu nācās darīt radoši. Tātad bez naudas. Tātad bez profesionālām aģentūrām ārpakalpojumos. Bet ar skaidru ideju. Un mērķi atrast sadarbības partnerus, kur mūsu intereses var satikties. Tieši tā nonācu līdz Mākslas akadēmijai, jo man šķita, būtu vienkārši perfekti, ja Mākslas akadēmijas studenti izstrādātu trafarējumu nākotnes policijai. Tai policijai ar kuru viņiem būs jādzīvo un jāsaskaras ikdienā. Tādu trafarējumu, kas būtu ne tikai funkcionāls, bet arī vizuāli pievilcīgs. Rezultāts izdevās pat vēl labāks, jo Mākslas akadēmija kļuva par lielisku partneri šajā procesā, kur mūsu abu intereses satikās. Mums vajadzēja trafarējumu, viņiem dizaina novirziena studentu iesaisti praktiskā darbā. Tā mācību gada ietvarā tapa gan pētījums par dienestu trafarējumu Eiropā un pasaulē, gan krāsu ietekme uz cilvēka uztveri un vēl daudzi citi būtiski aspekti. Ar uzvarētāju komandu (divas lieliskas meitenes!) bija noslēdzies arī piedāvāto trafarējumu skiču projekts un, kā jau minēju aplīmēta pirmā testa mašīna.

Reālā modeļa aplīmēšana notika dziļā slepenībā, starp citu. Jo vispirms mums tā bija jāparāda iekšēji, savējiem un foto vai video noplūde pirms sagatavotas prezentācijas, būtu nesusi sarežģītu komunikāciju un nevadītu vizuālās identitātes maiņas procesu. Tas būtu stipri sarežgījis jau tā nevienkāršo uzdevumu.

Kā šodien atceros – uz treilera apsegtu ar pārvalku, to nogodāja līdz Saulkrastiem, kur notika kārtējā Valsts policijas padomes sēde un tas mirklis bija brīnišķīgs. Mašīna nudien skaista. Koša, redzama (šeit atceramies pelēko iepriekšējo!) un viss šķiet lieliski. Visiem patīk. It kā. Līdz sarunās sadzirdu… viss jau labi, bet… Un tas “bet” ir tiešām spēcīgs! Var just ka tajā ir kaut kas ļoti dziļš.. Sāku izprašņāt, līdz beidzot sadzirdu: ”Saproti? Tajā vecajā bija ģerbonis uz auto durvīm. Latvijas simbols! Bet šeit? Šeit ir košas krāsas, kas protams, ir labi un vajadzīgs, bet nav tā simbola vairs…”
Tajā brīdī es jau biju mācījusies sistēmisko pieeju oirganizācijās un arī dabiski man piemīt diezgan intuitīva sistēmiska uztvere. Es sadzirdēju. Drīzāk, gan sajutu, cik ārkārtīgi svarīgs ir simbolisms. Tā ir tā vērtība, kas nav izsakāma skaitļos un bieži tā pat ir grūti formulējama vārdos, bet mēs to jūtam! Katrs. Burtiski ar ķermeni sajūtam! Vai nu ir vai nav. Vai nu mums kaut ko atņem un atstāj tukšu vietu, kas visu pārmaiņu procesu padara pat traumatisku vai arī mūsu vajadzības tiek sadzirdētas, ņemtas vērā un integrētas jaunajā.

Ieskicēju konkrēto mirkli, lai jūs saprastu tā izvēles variantus.
A. variants. Ir trafarējums, kas nodorošina redzamību, drošību ir mūsdienīgs, moderns un visādi citādi labs. Tas jau ir izstrādāts un jau ir plāns, kā par spīti trafarējuma dārdzībai 5+ gadu termiņā to varēs nomainīt liekot tikai uz jaunajām, mākotnē iepirktajām mašīnām.
B. Variants. Neņemt vērā darbinieku viedokli un iebildumus, jo organizācija (vadība) savu lēmumu ir pieņēmusi un vilciens jau sācis kustēties. Būtībā – uzspiest.
C. Variants. Ieklausīties darbinieku teiktajā un atteikties no jaunā, atstājot veco? -Šis ne mirkli nebija variants.

Bet izdomajām vēl D variantu. Un jā, tas tapa jau brīdī, kad it kā viss jau bija izdarīts un izlemts, bet tas nostrādāja!

Kāds bija D variants?
Kad sapratu, ka būtībā sistēmai (organizācijai), kuras daļa ir darbinieki, tiek atņemts simbolisms, ka tā ir ļoti būtiska vērtība, ka tas agrākais trafarējums, tajā laikā, kad viņš radās nomainīja un transformēja miliciju (dzelteni zilais ar uzrakstu “milicija”) uz atjaunotās brīvvalsts policiju, patiešām saproti cik tas IR būtisks! Toreiz – neitrāli, korekts un skaists pelēkais (pretstatā kliedzoši dzelteni zilajam ar valsts ģerboni uz auto durvīm) bija jaunās, mūsdienu identitātes kods! Un ieplānotajās pārmaiņās jaunajā trafarējumā tā vairs nav. Protams, ka sistēma un cilvēki reaģē šādi! Tieši tā izpaužas simbolisms.

Atceros to mirkli, kad sēžot ap galdu, radās ideja – aizstāt vienu simbolu ar citu. Lielo ģerboni no durvīm ar mazu valsts karodziņu pie degvielas uzpildes bākas? Mana ideja tika pieņemta pārsteidzoši viegli un ātri. Viss nostājās savās vietās. Organizācijā (sistēmā) simbolisms un tā īpašā vērtība, kas pat neapzinātā līmenī nolasās katram darbiniekam sistēmā, tika transformēta un saglabāta. Tā netika izmesta, bet aizstāta ar līdzvērtīgu.

Kad sistēma veic intervences, to var just. Burtiski caur ķermeni. Kā spriedze vai nu aug, saspīlējas vai arī izšķīst un iestājas miers. Tajā mirklī telpā burtiski kritās spriedze. Tajā pašā sarunā patruļpolicisti man piedāvāja – tad jau pieliekam karogam klāt arī mūsu numuru – 110. Vēl šodien šis tik ļoti ietilpīgais simbols ir uz katras trafarētās automašīnas un to nemaz neviens tā īpaši nepamana. Un tā arī jāstrādā veselīgai, harmoniskai sistēmai, ka tad, ja tā ir līdzsvarā, to pat nepamana. Savukārt, ja kaut kur ir nelīdzsvars, tas uzreiz tiek pamanīts, jo izpaužas konktrētās dinamikās.

Un, ja es šo pārnesu uz sabiedriskā medija apvienošanu, tad man jautājums nav – mainīt vai nemainīt. Protams, ka var mainīt. Dažreiz vajag mainīt. Bet jautājums ir – ko cilvēki tajā vecajā formā patiesībā sargā? Kas tur ir tik būtisks, ka, to vienkārši izņemot ārā, paliek tukša vieta?

Man šķiet, ka labas pārmaiņas nav tās, kur veco uzvar jaunais. Labas pārmaiņas ir tās, kur jaunais spēj paņemt līdzi to, kas vecajā bija dzīvs. Varbūt citā formā. Varbūt mazākā zīmē. Varbūt tādā, ko pēc tam ikdienā neviens pat īpaši nepamana. Bet sistēma pamana. Cilvēki pamana. Un spriedze krīt.

25/06/2026

Pēdējās nedēļās daudz domāju par sabiedrisko mediju apvienošanu zem LSM zīmola. Jo dziļāk skatos, jo skaidrāk redzu vienu lietu - šobrīd tiek mēģināts apgriezt māju otrādi.

Ne metaforiski. Sistēmiski.

Pirmajā mirklī tas pat varētu šķist loģiski: ja reiz apvienojam sabiedriskos medijus, tad ieviešam arī vizuālu skaidrību - visu zem viena jumta. Komunikācija vairs nebūs sadrumstalota, tā pastiprinās vienotību un veidos veselumu.
Bet notiek gluži pretējais. Ir ļoti spēcīga pretestība, kas šķeļ un sadusmo. Kāpēc?
Sistēmfenomenoloģiskais princips ļoti precīzi paskaidro notiekošo un to, kā un kāpēc mēs šādi reaģējam uz šo procesu.

Sistēmiskā loģika: kas bija pirmais, ir lielāks.

Sistēmiskajā domāšanā ir dzelžains princips - secība nosaka nozīmi. Dziļākā līmenī tas ietver arī emocionālās, patiesās nozīmes un vērtības uztveres aspektu.
• Latvijas Radio (1925) - brīvvalsts sakne, valsts nepārtrauktība, 4. maija sēdes translācija, barikāžu balss, visa piedzīvotā audioatmiņa.
• Latvijas Televīzija (1954) - Atmodas vizuālā seja, Baltijas ceļa aculieciniece, visa piedzīvotā vizuālā atmiņa.
• LSM (2013) - digitālais bērns, radīts kā piekļuves punkts, satura apvienotājs un arī sava satura radītājs.
Kad jaunākais elements tiek pacelts virs vecākajiem, sistēmā rodas inversija. Un inversija vienmēr rada spriedzi pašā sistēmā, kas savukārt ietekmē visus tajā iesaistītos.

Emocionālā un vēsturiskā realitāte: LR un LTV ir brīvības simboli.

Atmodas laikā LR un LTV nebija tikai mediji. Mūsu brīvības vēsturē tie ieņēma daudz dziļāku un nozīmīgāku lomu - tie bija ne tikai informācijas avoti, bet arī koordinācijas centri, tautas vienotības mehānisma drošības balsti, mūsu brīvības balss un seja.
Tie ir kolektīvās atmiņas un identitātes nesēji. To loma un nospiedums mūsu valsts attīstībā ir ārkārtīgi nozīmīgs. Tātad, sistēmiski skatoties, to svars un nozīme ir vēl lielāki un būtiski pastiprina secības nozīmi.

Savukārt LSM ir vērtīgs, moderns un neapšaubāmi vajadzīgs. Taču tam nav un vienkārši nevar būt tādas pašas simboliskās nozīmes.

Komunikācijas skatupunkts: forma nedrīkst vadīt saturu.

Šobrīd tiek mēģināts izdarīt kaut ko nedabisku - platformu cenšas padarīt par pamatu, bet pamatu par platformu. Tā ir komunikācijas kļūda, kas rada:
• auditorijas apjukumu;
• uzticības kritumu;
• identitātes miglu;
• sajūtu, ka kaut kas nav pareizi.

Šo sajūtu mēs piedzīvojam ļoti dziļi, lai arī varbūt īsti nesaprotam, kas tā ir un kāpēc to jūtam. Tieši tā sistēma kā absolūti lielāks spēks iedarbojas uz cilvēku - kā uz šīs sistēmas daļu. Visspilgtāk to izjūt šajos medijos iesaistītie, mazliet citādi - Latvijas sabiedrība. Bet šo absurdu jūt visi.

Zīmolvedība: atvasinājums nevar kļūt par masterbrand.

Zīmolu arhitektūrā masterbrand ir tas, kuram ir:
• visdziļākās saknes;
• vislielākais emocionālais kapitāls;
• visplašākā vēsturiskā nozīme.
Un tie nenoliedzami ir LR un LTV zīmoli.

Savukārt LSM ir jaunākais medijs - atvasināts, sākotnēji radies no LR un LTV satura, kas apkopots un eksponēts vienuviet, moderns digitālais serviss, kam nākusi klāt pašu radīts saturs. Tam ir sava vieta un nozīme, bet tas nevar pēkšņi vienā dienā kļūt par to, kas tas nav.

Sistēmiski raugoties, šī situācija ir tieši tikpat absurda kā, piemēram, ģimenē jaunākais bērns pēkšņi paziņotu, ka no rītdienas kļūs par ģimenes galvu, uzņemsies visu atbildību un noteiks, kā dzīvot un funkcionēt ne tikai tētim un mammai, bet arī vectētiņiem un vecmāmiņām.

Pragmatiskāk raugoties, šī situācija atgādina apgriezto māju Tērvetē - interesanti, moderni, instagrammīgi. Bet tā nav stabila, tajā nav iespējams dzīvot, un tā nav funkcionāla.

Ko darīt?

Necīnīties, nemeklēt vainīgos un neiespītēties. Pareizās secības atjaunošana visu saliktu pa vietām: LR un LTV būtu pamats ar visu, ko tas nes mūsu kolektīvajā apziņā, savukārt LSM - digitālais logs, tilts un serviss, kas pamazām, ar laiku un darbu, izveidotu savu vēsturisko nospiedumu. Tātad būtu jāizmanto būtiski atšķirīga stratēģija: nevis aizvietot vecos, dziļi iesakņotos zīmolus ar jaunu vienojošu nosaukumu, bet meklēt veidus, kā tos iedzīvināt kopīgā ģimenē, saglabājot katra vietu, balsi, vēsturi un nozīmi.
Tikai tad sistēma būtu stabila, zīmols - skaidrs un sabiedriskais medijs - veselīgs.

Un šis nav tikai stāsts par kāda mediju uzņēmuma zīmola stratēģijas izvēli. Šis ir stāsts par mūsu latviskās identitātes kodolu, ko nevajag vājināt, mazināt vai degradēt. Tas ir jāapzinās, jāierauga, jānosauc vārdā un jādod tam vieta. Jo tikai no savas īstās vietas savā sistēmā mēs varam attīstīties un augt.

01/04/2026

Droni. Pārdomas par krīžu komunikāciju.
Ar dronu komunikāciju mums īsti neveicas. Lai gan jāatzīst, šoreiz jau bija mazliet labāk, tomēr iezīmējās jaunas nianses.
Lai gan gribēju paklusēt, bet īsti nesanāk… Nepretendējot uz dziļu un visaptverošu analīzi (ko objektīvi neiespējamu padarītu nebūšana “iekšā” procesā un tā niansēs) tomēr padalīšos ar pāris pārdomām, kas man, krīžu vadības un krīžu komunikācijas ekspertei, trenerei un lektorei, radās vērojot šo visu, tā teikt, “no malas”.
- Ko nodara vai kā mēs uztveram dažādu amatpersonu nesaskaņotus paziņojumus par apdraudējumu /krīzes situāciju?

Krīzes situācijās mums (sabiedrībai) ir ārkārtīgi nepieciešama sajūta, ka varam uzticēties un paļauties, ka valsts, iestādes, dienesti tiks ar to galā! Ka viņi spēs. Ka viņi, vismaz iespēju robežās, zina ko dara. Ja par vienu un to pašu situāciju dažāda līmeņa amatpersonas/augstākās valsts amatpersonas izsakās atšķirīgi, izmantojot dažādus apzīmējumus vai interpretējot notikušo, sabiedrībā tas tikai rada vēl lielāku neizpratni un bažas! Šādi paziņojumi nesniedz tik svarīgo drošības, paļāvības sajūtu, bet sēj šaubas un grauj uzticēšanos. Rezultātā iedzīvotājs metaforiski runājot, paliek viens un ar sajūtu, ka īsti nav uz ko paļauties.

- Kāpēc krīžu komunikācijā jo īpaši liela nozīme ir galvenajiem vēstījumiem?

Tas KO mēs sakām par krīzi un KĀ mēs to darām ir vienlīdz svarīgi. Jebkurš pieredzējis krīžu komunikators piekritīs, ka izstrādājot krīžu vēstījumus vissvarīgākā izšķiršanās ir starp riskiem, tiešām reāliem draudiem, maksimālu informēšanu un vienlaikus iedzīvotāju nomierināšanu, lai neradītu paniku. Ja šo principu neizdodas ievērot, krīze var tikt tikai sarežģīta, paplašināta vai pat izraisīts jauns tās vilnis. Un te ir reāls jautājums, kā nākamreiz rīkoties iespējamu apdraudējumu gadījumā? Kur ir (un vai vispār iespējams noteikt) to ideālo algoritmu, kas paredz skaidras darbības situācijā A, B un C?

- Kāpēc ir svarīga viena (vai dažas) oficiālas vietnes, kur cilvēks var iegūt papildu informāciju šī konkrētā un citu apdraudējumu gadījumā. Šajā gadījumā 112 portāls.

Krīžu komunikācijas aktīvajā fāzē ir daudz informācijas un to aktualizācijas. Aizvien nāk klāt jauna, papildināta info un nav iespējams “vilkt līdzi” visu vēsturisko pausto masīvu. Tam domāta tīmekļa vietnes, kur tas sanāk vienkopus, kur ir plašāki materiāli par tēmu utt. Ne velti, pēc ilgiem nesekmīgiem gadiem, beidzot tika radīts 112 tīmekļa vietne un mobilā lietotne, kas paredzēta krīzes situācijām un preventīvai izglītošanai. Tiesa, šķiet, tā arī palika bez redaktora (mans viedoklis), bet ar cerību, ka operatīvo dienestu sniegtā (vai sagatavotā) informācija saturiski to piepildīs. Saturiski varbūt pat piepilda, bet vai ar to pietiek reālas krīzes gadījumā? Atstāšu tikai kā jautājumu, jo iespējams reālajam apdraudējumam neatbilstošs saturs, saistīts ar to, ka lapa “uzkārās” un automātiski neatjaunojās.

- Kāpēc ir svarīgi nodrošināt 112 tīmekļa vietnes drošu un nepārtrauktu darbību un būt gataviem pie milzīga apjoma un skaita apmeklējumiem krīzes situācijā?

Kā jau minēju, tā ir vietne uz kuru tiek novirzīti cilvēki, lai viņiem būtu iespēja vienkopus iegūt visu jaunāko informāciju no visiem krīzē iesaistītajiem. Tas objektīvi nozīmē krīzes situācijā tiešām milzīgu skaitu apmeklējumu, ko šai vietai, serveriem (un visai tehniskajai sistēmai) jāspēj nodrošināt! Nespēja. Atkal. Piebildīšu, ka pēc oranžā brīdinājuma šūnu apraidē, kas tika izsūtīts Krāslavas un Ludzas novados, tā vēl nebija visa Latvija. Pat pieplusojot radus un draugus citviet Latvijā vai tos, kas vēl bija aktīvi informatīvajā telpā. Sistēmai ir jābūt tam gatavai! Identisku situāciju piedzīvojām Zolitūdes traģēdijas komunikācijā un secinājumos pēc tam, ka nopublicējot bojāgājušo sarakstu visās operatīvo dienestu oficiālajās vietnēs, tās visas uzkārās. Vēlāk Informācijas centrs sacīja – serveri neizturēja pieprasījumu apjomu. Vēsture atkārtojas?

- Kāpēc krīžu komunikācijā, ļoti būtiska sadaļa ir, kā “servisa informācijai”, - ko darīt vai nedarīt iedzīvotājiem?

Ļoti vienkārši, - krīzē, vadoties pēc tās specifikas, apdraudējumu apmēra, rakstura un prognozēm, ir diezgan paredzama iedzīvotāju rīcība, kas var mazināt krīzes ietekmi vai sekas. Tāpat ir skaidra kāda iedzīvotāju rīcība var palīdzēt novērst krīzi vai ātrāk mazināt tās sekas.
Tātad ļoti precīzas instrukcijas, ko krīzes skartajā teritorijā iedzīvotājiem darīt vai gluži pretēji nedarīt. Šoreiz, šūnu apraides paziņojums saturēja skaidru un saprotamu instrukciju un tas tiešām bija labi!
Es lieliski saprotu, ka pat dzīvojot kaimiņos aktīvai karadarbībai, mēs visi esam nonākuši pavisam jaunā realitātē. Attiecībā uz dronu identificēšanu, to apdraudējumu, agrīno brīdinājumu un iedzīvotāju apziņošanu mums vēl nāksies meklēt atbilstošākos algoritmus. Un droši vien daudz kļūdīties, analizēt, pielāgot un atkal kļūdīties. Tā izkristalizējas tie efektīvākie algoritmi.
Lai arī sākumā sacīju, ka mums ar dronu komunikāciju īstenio nevedas, tomēr vēlos uzsvērt, ka tas ir normāls process. Mums jau iet mazliet labāk! Un katra nākamā situācija mūs tuvinās labākam rezultātam. Nu nav īsti cita ceļa kā pie tā nonākt. Jo tikai sanāksmēs, simulācijās vai mācībās iegūtais rezultāts visticamāk atšķirsies no reālās situācijas.
Varbūt ir vērts arī šo formulēt kā vēstījumu un mēs skaidri pasakām – mēs nezinām, mēs testēsim, līdz nonāksim līdz labākajam. Tas būtu gan godīgi, gan realitātei atbilstoši. Jo tukši solījumi arī mazina uzticēšanos.
Un paldies, Dievam, ka mums ir laiks iet šo kļūdīšanās/mācīšanās ceļu.

***

Nelielai atkāpei atceramies pirmo nopietno “dronu epizodi” – ļoti novēlota komunikācija, nesaskaņoti vēstījumi, diskutabli apzīmējumi – nokritis pozitīvi noskaņots drons vai drons bez ļauniem nodomiem, pašvaldības un iedzīvotāju sašutums, ka viņiem nekas netika ziņots, preses konference, kas visu vēl pasliktināja, jo arī amatpersonu vēstījumi bija maigi sakot “nesaskaņoti”.
Amatpersonas solījās izanalizēt, izvērtēt un piestrādāt pie algoritmiem. Arī apziņošanas un komunikācijas.
Tiktāl viss OK, jo katra krīzes situācija uzrāda vājās vietas, vienotas izpratnes vai saskaņota algoritma iztrūkumu. Tā tas notiek, tāpēc analīze “pēc” – ir vissvarīgākais priekšnoteikums labākai gatavībai nākamajām krīzes situācijām.
Bet kā mums gāja ar dronu situāciju Nr.2?
No rīta visi uzzinājām, ka naktī Latvijā bija ielidojis, nokritis un detonējis drons. Krāslavas novada Svariņos. Pārējā informācija, ko iedzīvotāji saņēma, bija atkarīga no tā, kuru avotu un kuru amatpersonu viņi tajā rītā dzirdēja. Premjere 900” paziņoja, ka tas ir bijis Ukraiņu drons, kas nomaldījies, savukārt, piemēram, Rīta Panorāmā aptuveni tajā pašā laikā NBS Štāba virsnieks sacīja, ka šobrīd nav iespējams identificēt kāds tieši drons avarējis saduroties ar koku. It kā nianses, bet krīžu vadības un komunikācijas kontekstā, ļoti būtiskas nianses!
Nākamajā rītā daudz tika aktualizēts jautājums, par iztrūkušo iedzīvotāju informēšanu šūnu apraidē. Tika pieprasīti skaidrojumi un pieprasīts nodrošināt risinājumus. Klusībā pie sevis jautāju – un kā ar vienu no krīžu komunikācijas sarežģītāko jautājumu – informēt, bet neradīt paniku? Kur šajā gadījumā būs tā trauslā robeža starp iespējamiem riskiem, pārspīlētu reakciju vai nedrošības un panikas radīšanu?
Situācija Nr. 3. ar dronu apdraudējumu, kuri tuvojās LV robežai.
Saņemot agrīno brīdinājumu par neidentificētiem lidojošiem objektiem, kas tuvojas LV robežai, kas robežojas ar Ludzas un Krāslavas novadiem, iedzīvotāji saņēma oranžo brīdinājumu šūnu apraidē, kas informēja par iespējamu apdraudējumu un konkrētām rīcībām, kā tam sagatavoties. Kad riski neapstiprinājās, drons vai tam līdzīgs objekts, mainīja virzienu, šūnu apraide izsūtīja apdraudējuma atsaukumu. Tīmekļa vietne 112 uzkārās, it kā lielā apmeklētāju skaita dēļ.
Jāpiebilst, ka līdzīgi incidenti šajā periodā notiek visā Baltijā un arī Somijā. Savukārt informatīvā kara ietvarā mūsu publiskajā telpā tiek agresīvi iepludināti vēstījumi par Ukrainass droniem, kas iemaldās un kaitē Baltijas valstīs.

31/03/2026

Īsumā par " Komunikācijas dīvāna individuālajām sesijām".

Šis ir par prieku! Par to kaifīgo sajūtu, kad redzi, piedzīvo rezultātu! Pat viena bilde izsaka visu,- pārliecība, kas nolasās stājā, paceltā galvā, acu skatienā, atvērtos žestos un vienlaikus ir īsta un dabīga. Jo tā ir Māra. Iespējams, tāda Māra, kādu šajā ceļā uz savu p...

11/02/2026

“Tu uzspridzināji man prātu, “ vakar teica klients, kurš kā viens no runātājiem gatavojas savai pirmajai lielajai profesionālajai uzstāšanās reizei konferencē. “Es nekad nebūtu iedomājies, ka tik ļoti daudz par ko ir jādomā, lai sagatavotos. Šķita, es tak visu zinu, iešu un norunāšu. Gan jau saies.”

Nē, visticamāk nesaies gan. Vai arī saies sūdīgi.

Tas, ka tu esi lielisks savas jomas profesionālis vai eksperts savā nozarē, vēl nenozīmē, ka uz skatuves tu automātiski spēsi būt tāds pats. Dabiski un autentiski tas padodas tikai dažiem. Un arī - visticamāk, aiz tā stāv daudz darba, pieredzes un secinājumu.
Kas patiesībā notiek, kad kāds kāpj uz skatuves un ver vaļā gan prezentāciju, gan muti?
- Viņš veido (stiprina vai grauj) reputāciju. Savu reputāciju vai arī tās organizācijas, kuru pārstāv.
- Sperot soli uz skates itin visam ir nozīme - stājai, gaitai, ķermeņa valodai, kustībām, acu skatienam. Pauzei. Visam!
- Tā, kā tu jutīsies iekšēji - pārliecināts, šaubīgs, uztraucies vai nobijies, tevi arī uztvers auditorija! Un nevis tā, kā tu gribētu, lai uztver, bet būs tā, kā būs realitātē.
- Kādu “lomu”, kādu “statusu” tu pats sev iekšēji būsi atļāvis, no tādas pozīcijas arī veidosies tavs saturs, nostāja un prezentācija! Piemēram, - nozarē pieredzējis vadītājs, pieredzējis eksperts vai teoriju un procedūras pārzinošs eksperts, būs pilnīgi atšķirīgs gan saturs, gan performance.
- Kas es esmu? Un - “no kuras vietas” (sistēmiskais skatījums) es runāju? Tam tiešām ir milzu nozīme.
- Kādu tēlu, cik autentisku pašam sev, es esmu gatavs demonstrēt pārējiem? Vai atļauju sev būt vienkāršam, īstam? Arī atvērtam un varbūt pat ievainojamam?
- Kā es psiholoģiski esmu sagatavojies ? Kā spēju iznest šo situāciju, izturēt stresiņu, kas nenoliedzami ir? Vai es spēšu vadīt savu stresu, emocijas, ķermeni?
- Vai es atļaušu sev kļūdīties un improvizēt?
- Kas ir mana auditorija un, kas viņiem tiešām ir svarīgi?
- Ko es varu viņiem iedot,? Kāpēc viņiem būtu jāvelta man uzmanība? Kādu vērtību, saturu, pieredzi es varu dot? Kā to izdarīt vislabāk?

Šo varētu turpināt un turpināt. Saturam, kā redzat, vēl nemaz nepieskāros. Jo mana pārliecība, - jāsāk ar pamatu. Ar sevi. Ar to uz kā tu “stāvēsi”. Pārējo pēc tam.

Šis ir mans veids, kā es strādāju. Nesaku, ka vienīgais vai pareizākais. Vienkārši manējais. Tā es saprotu, sajūtu. Tā es palīdzu sagatavoties un trenēju cilvēkus. Šis “mans veids” radies no manas profesionālās pieredzes, no dziļākas izpratnes un zināšanām gan par komunikāciju, gan cilvēkiem. Tas radies sinerģijā ar visu ko zinu, esmu pieredzējusi, apguvusi un iemācījusies.

Man ļoti patīk individuālais darbs ar cilvēkiem, kuri nāk attīstīt savas komunikācijas prasmes. Ja arī tev ir vēlme patrenēties, uzmeklē mani un tiksimies individuālajās sesijās!

P.S. Un būs arī mājas darbi. Apsolu!:)

09/02/2026

Stulbākās kļūdas manā pieredzē? Tās, kur emocijas ņēmušas virsroku. Kad “nopirku” pilnu stāstu no citiem, noticēju situācijas aprakstam, vērtējumam un ievilkos jau radītajās emocijās. Un rīkojos, balstoties uz emocijām.
Cilvēcīgi? Jā. Profesionāli? Nē!

Šonedēļ mentoringa programmā ar vienu no saviem mentī atkal nonācām līdz tam pašam - cik ļoti būtiski ir iemācīties atšķirt emocijas no faktiem. Un tas nemaz nav viegli. Mēs visi esam emocionālas būtnes, empātija, jušana un emocijas ir mūsu ikdienas filtrs. Mēs dzīvojam, lai justu un pieredzētu, bet profesionālajā vidē šī “programma” dažkārt traucē. “Vai nu tu jūti, vai strādā!” - savulaik mācīja izmeklētājiem. “Abi kopā nestrādā.” Protams! Jo viena smadzeņu daļa atbild par emocijām, otra par loģisko domāšanu. Aktīva ir vai nu viena, vai otra.

Un tieši tāpēc emocijās pieņemtie secinājumi, lēmumi vai rīcības praktiski vienmēr vedīs pie tiešām slikta rezultāta! Jo tas nebūs atbilstošs situācijai, par kuru patiesībā pat nav īstas apjausmas, ir tikai emocionāla reakcija.
Es sev esmu pieņēmusi, ja situācijā ir daudz emociju (manu vai citu), vispirms ir jāiepauzē. Taktika, kas balstīta emocijās, gandrīz vienmēr būs nepareiza. Tāpēc ir daži praktiski soļi:

- Apstāties un padomāt, - kur ir emocijas, kur ir fakti?
- Vai es reaģēju uz faktiem vai viedokļiem? Vai tie ir mani vai citu?
- Ja emociju ir daudz, apzināti ļaut tām būt kādas 3- 5 minūtes, izventilēties un tad apstāties. Ir svarīgi atļaut sev just, bet arī apzināti pārslēgties.
- Taktika tiek veidota, ņemot vērā faktus, nevis emocijas vai viedokļus.
- Kāds ir mērķis? Vai kāds vienkārši vēlas izventilēt savas emocijas, vai tiešām sagaida rīcību? Atšķirt šīs situācijas ir būtiski, lai neļautos “inficēties” ar svešām emocijām un nepadomājot reaģētu.

Emociju apzināšanās un faktu atšķiršana palīdz veidot apzinātāku, līdzsvarotāku reakciju gan darbā, gan ikdienā. Atceries - vai nu mēs jūtam, vai domājam. Abi vienlaikus nenotiek.

26/01/2026

Tu zini, kāda ir TĀ sajūta? Nu TĀ, kad ierauj auzās un novelies uz mutes?

Nupat, īsā laikā, divreiz iepinos šādās situācijās.

Tas lika atcerēties kā mēs, cilvēki, lietojam informāciju:
• Rakstītu tekstu mēs lasām kā bildi. Vieglāk uztverami ir mazie, rakstītie burti, nevis lielie, jo acs, smadzenes, tos sliktāk uztver. Tāpēc mierīgi spējam izlasīt vārdu “teskts” pareizi, kaut burtu secība ir nepareiza.

• “Gaiss” starp teksta blokiem(rindstarpes), sadalot teksta blāķi mazākos, vieglākos gabalos, veicina motivāciju lasīt (pretēji gariem vienlaidu tekstiem), dod ziņu smadzenēm, ka rindkopai beidzoties ir laiks apdomāt izlasīto.

• “Lasām ar smadzenēm” – sekojot līdzi kopējam teksta kontekstam un nereti paši sev galvā aizpildām sekojošās satura daļas, jo – es taču zinu, par ko tur stāsts.

• Teksta vizuālais izskats pluss tā atkārtošanās, smadzenēm liek pieņemt – “šo jau es zinu!” un neiedziļināties niansēs. Ko darīt? Jaunai informācijai jaunu vizuālo skatu vai manītu teksta kārtību, vizuālo noformējumu vai jebkuru citu atšķirību, kas liks smadzenēm nostrādāt.

• Lasām tekstus (un klausāmies sarunu) uztverot selektīvi, to, kas mūsuprāt atbilst mūsu priekšstatam, gaidām no situācijas. Tāpēc reizēm piedomājam trūkstošo vai aizpildām, piedzenam izlasīto atbilstoši mūsu pārliecībām vai priekšstatiem.

• No lasītā tā īsti spējam uztver tikai, to, ko saprotam, esam piedzīvojuši vai, kas ietilpst mūsu apziņas apjomā. Pārējais slīd garām (bet var arī noglabāties iekšējā arhīvā, neaktīvā formā, līdz brīdim, kamēr nāk apjausma – wow, ak šitā tas bija domāts?)

Šo uzskaitījumu var turpināt. Kādi būtu Tavi novērojumi un piebildumi šajā tēmā

Savukārt, pats galvenais atgādinājums man pašai sev – esi šeit un tagad, kad klausies, lasi vai sarunājies! Tiešām velti tam mirklim visu savu uzmanību! Un tad būs daudz mazāk auzu, neveiklības un pārpratumu.

21/01/2026

Iedomājies, ja būtu tādas brilles, caur kurām tu redzētu patiesību?

Tu skaties kādu prezentāciju vai klausies kāda eksperta komentāru un redzi patiesību. Ko patiešām viņš zina, jūt, domā? Ko ir pieredzējis?

Man Tev ir jaunums! Tādas “brilles” jau ir! Turklāt iebūvētas “bāzes komplektā”, - katrā no mums!
Es pavisam nopietni.

Mēs redzam.
Mēs jūtam.
Mēs zinām.
Mēs esam mazliet atrofējušies dzīvnieki, bet tik un tā mums piemīt visas maņas, kas nolasa otru dažās sekundēs! Vai viņš ir pārliecināts vai baidās? Vai viņš tic tam, ko pats saka vai tikai izliekas? Vai viņš grib izskatīties, būt gudrāks, labāks, cienījamāks? Vai viņam tiešām interesē tas, ko viņš dara! Vai aizrauj, tas, par ko viņš runā?

Un tajā brīdī, tajās dažās pirmajās sekundēs, jau viss ir noticis. Rezultāts jau ir. Esmu pieņēmusi lēmumu – kā es uztveršu to, ko man saka. Es esmu izlēmusi, kurš te ir spēcīgāks, gudrāks, pieredzējušāks. Vai vismaz, - ka tādu šeit nav.

Rezultāts ir sasniegts jau pirmajās piecās sekundēs.. Jā, to var mēģināt labot un dažreiz tas varbūt pat izdodas. Mazliet. Bet fundamentāli nē.

Jo mēs esam dzīvnieki, kuri gandrīz pazaudējuši spēju “lasīt” un “saprast” savas maņas, bet neapzinātā līmenī, tās darbojas tik un tā.
Tāpēc nebrīnies, ja pieķer sevi pie domas, ka šis eksperts, šķiet, …
…
Kad trenēju komunikāciju, individuāli vai mācu vadītājus vai ekspertus vienmēr saku: “70% no uzstāšanās atkarīgs no tavas psiholoģiskās sagatavošanās! Pārējais jau ir tikai tehnikas jautājums. “
Un tieši tā arī es domāju, jo es zinu.
Tiešām 70%!
Un jā, to var attīstīt.

19/01/2026

- “Mums nepieciešama praktiska krīžu simulācijas izspēle! Jūs mums ieteica tasuntas. Sakiet… ”
- “Pagaidiet, sāksim no sākuma. Kāpēc jums nepieciešama krīžu situācijas simulācija? Kāda patiesībā ir jūsu vajadzība?”
Visbiežāk tieši tā aizsākas saruna ar klientu. Ar viņa nepieciešamību apzināšanu, nevis mana pakalpojuma cenu. Jo šis nav par pārdošanu, bet par prasmju (teorētisku un praktisku) apgūšanu un spēju tās pielietot, tad, kad klientam krīzes (vai augstu risku) situācija pienāks.
Tāpat kā nav universālu situāciju un katra riska vai krīzes situācija ir unikāla, nav vienādu vai pat līdzīgu iestāžu, organizāciju vai uzņēmumu. Katrs ir unikāls un arī individuāla ir viņu izpratne par krīžu vadības un komunikācijas mācību nepieciešamību. Visbiežāk tā saistās ar pieredzi. Ja nācies piedzīvot lielāku vai mazāku krīzi pašiem uz savas ādas, tad sākam uztvert daudz nopietnāk gatavošanos līdzīgām situācijām.
Pirmskrīze, krīze un pēckrīze - manuprāt, šīs ir vienkāršākais un vienlaikus arī jēdzīgākais skatījums uz krīzi. Turklāt ļoti labi izceļ arī vienīgo posmu, kurā iespējams kaut ko ietekmēt, sakārtot, apgūt - pirmskrīzi.

Ielikšu te pāris, manuprāt, svarīgākos jautājumus, kam vēlams pievērst uzmanību organizācijas iekšienē. Godīgas atbildes uz tiem, arī mazliet ieskicēs jūsu gatavību reālām krīzes situācijām:

 Vai mums ir risku vadības plāns? Citiem vārdiem - vai esam apzinājuši iespējamos riskus, gradējuši, klasificējuši tos? Noteikuši kompetences, sadarbības partnerus, iesaistītos, ietekmes?
 Vai mums risku novēršanas plāns? Tas ir reāls, praktisks šo risku mazināšanas vai novēršanas plāns, ar konkrētiem uzdevumiem, darbībām, atbildīgajiem, termiņiem un sekojošu atkārtotu risku analīzi?
 Vai mums ir krīzes vadības grupa un krīzes vadītājs? Vai zinām, kāda ir apziņošanas shēma un kārtība katrā no iespējamām situācijām, kādas rīcības seko un, kādi ir uzdevumi katram iesaistītajam? Kur ir mūsu tikšanās (klātienes vai neklātienes) vieta un kad?
 Kādi ir mūsu iekšējie dokumenti, kas reglamentē darbības krīzē? Vai tie vēl ir spēkā esoši, vai atbilst aktualitātēm? Ar kuriem un kā mēs esam saistīti krīzē, kā tas notiek?
 Vai mums ir krīžu vadības un komunikācijas plāns? Varbūt mums ir tikai krīžu komunikācijas plāns? Vai šie vai šis plāns darbotos reālā situācijā?
 Vai mūsu iesaistītajiem ir pietiekošas zināšanas, prasme un pieredze, lai viņi spētu būt efektīvi krīzē?
 Kad pēdējoreiz mums bijuša krīžu vadības un komunikācijas mācības?
Lūk, tikai daži jautājumi, kas jau diezgan uzskatāmi ieskicēs reālo situāciju. Bet bez šī nevar! Ir jāredz visa kopaina, lai varētu strādāt ar kādu detaļu, jo pretējā gadījumā nav jēgas. Viens spēcināts un uzspodrināts posms vājā ķēdē, neko nenoturēs. Tieši tāpēc saruna sākas ar to, kādas ir vajadzības un kas jau ir (vai arī nav) darīts šajā “gatavība krīzēm” jomā.

Savukārt, praktiskā krīžu situācijas simulācijas izspēle visbiežāk nāk tikai pēc tam. Tā ir ļoti labs instruments, ko izmantot izpratnes, pieredzes, sadarbības un praktisku risinājumu apgūšanai situācijai pietuvinātos apstākļos. Teorētiskos vai praktiskos. Arī emocionāla noturībā augsta stresa apstākļos.

Ja arī Tavā organizācijā vai uzņēmumā ir radušies jautājumi par gatavību krīzēm vai jūti, ka nepieciešamas krīžu vadības un komunikācijas mācības, zvani, raksti vai sūti pasta baložus!

Foto autoru neatceros, bet te mēs abas ar Ingu Veteri, Zolitūdē, VUGD štābiņā, mirklī, kad viena varēja apsēsties uz mirkli, otra tikt pie rozetes ar lādētāju, kamēr rācījas nelādējās. Un tad uz maiņām, līdz mirklim, kad štābiņā atgriezās glābēji.