Ilze Reira - psiholoģe, attistības trenere un atkarību speciāliste

20/09/2026

„Nākotne ir radīta tam, lai sabojātu tagadni.”

Šorīt gribēju sev uzdāvināt vieglu retro filmas noskaņu ar saturiskas komēdijas notīm. Ieslēdzu Roger Vadim kulta filmu „Un Dievs radīja sievieti” (Et Dieu… créa la femme (1956)), bet tās laikā burtiski apturēju kadru, uz pults nospiežot pauzi. Lūk, cik nopietnu un dziļu tēmu aizskāra šis kino seanss!
Man bieži pārdomas raisās tieši caur kino, un man patīk ar tām dalīties. Šoreiz — caur geštaltterapijas skatupunktu un tik aktuālo izdegšanas tēmu.

Galvenās varones teiktā frāze ir neticami precīza mūsdienu cilvēka ikdienas diagnozē.

Cik bieži tu pieķer sevi pie domas, ka fiziski atrodies šeit un tagad, bet prātā jau risini nākamās nedēļas problēmas, plāno nākamo gadu vai uztraucies par kaut ko, kas vēl pat nav noticis?

Dzīvošana nākotnes projekcijās un nespēja atrasties esošajā mirklī ir tiešais ceļš uz hronisku nogurumu.

Izdegšana nemēdz atnākt negaidīti. Tā visbiežāk ir ilgstošas trauksmes un saspringuma rezultāts — stāvoklis, kurā prāts nepārtraukti dzīvo „nākamajā solī”. Mēs pārslogojam savu nervu sistēmu ar scenārijiem, risinām vēl nedzimušas problēmas un cenšamies apdrošināties pret izdomātiem riskiem. Tajā brīdī nākotne kļūst par zagli, kas paņem šodienas mieru, atpūtu un dzīvumu.

Nākotne nav radīta tam, lai iznīcinātu mūsu šodienu. Tā ir atvērta telpa iecerēm un iespējām. Taču, lai mēs tajā ieietu spēcīgi, vispirms ir jāpārtrauc karš par rītdienu un jāatļauj sev patiesi atrasties un dzīvot šodien — maigi, bez steigas un ar cieņu pret savām robežām.

Uzraksti man ziņu, ja jūti, ka tev šobrīd ir nepieciešams terapeitiskais atbalsts, lai atgrieztos kontaktā ar sevi un tagadni.

P.S. Par ko patiesībā ir filma un kāda ir tās morāle? Aiz 1950. gadu Francijas Rivjēras saules, estētikas un kaislību vētrām filma skar dziļāku tēmu — vēlmi būt patiesam un brīvam iepretim sabiedrības gaidām.
Brigitte Bardot varone Juliette dzīvo pilnīgi nesamāksloti, impulsīvi un mirklī — viņa nepielāgojas tam, par ko viņu „uzskata” citi. Filmas patiesā morāle nav par mīlas trīsstūri, bet gan par to, cik neiespējami ir iesprostot dzīvu, brīvu un jūtīgu dvēseli rāmjos vai svešos nākotnes plānos.

09/09/2026

Priecājos, ka nesenajā intervijā un vairāku rakstu sērijā ar žurnālisti, varējām skart šo tēmu.

Sabiedrībā valda ilūzija, ka smēķēšanas problēma ir mazinājusies, jo uz ielām mazāk jūtams cigarešu dūmu aromāts.

Tomēr patiesībā atkarība nav pazudusi – tā ir tikai mainījusi formu uz "smaržīgiem" veipiem, karsējamo tabaku un nikotīna spilventiņiem, padarot lietošanu nepārtrauktu, nepamanāmu, mazāk traucējošu apkārtējiem.

Modernie izstrādājumi nojauc dabiskā pretīguma barjeras un rada mānīgu sajūtu par nekaitīgumu, kas darbu ar psihoemocionālo atkarību padara daudz sarežģītāku.

Ar pirmo rakstu var iepazīties šeit.

🔗 Spied uz saites un lasi pilno rakstu:

Sirds pilna? Uzvelc dūmu! Sātīgi paēdi? Laiks cigaretei! Kā tikt ārā no nikotīna atkarības karuseļa.🚬

05/09/2026

06/06/2026

Ja Tu lasi šo, esi soctiklu eksperts un zini, kā to darīt vislabāk, lai abām auditorijām būtu interesanti vienlaikus vienā kontā, uzraksti man.

09/05/2026

Reiz dzirdēju pedagoģisku apgalvojumu: “Ja bērnu audzināsi kā muļki, kurš neko nesaprot, viņš par tādu kļūs. Ja audzināsi ticot, viņš būs gudrs un krietns, viņš par tādu izaugs.”

Kāpēc?
Jo bērns tic tam, ko pieaugušie par viņu domā. Viņam vēl nav sava pašvērtējuma un sava priekšstata par sevi. Viņš iemācās, kas viņā ir “labs” un kas “slikts”, sākumā ģimenē un vēlāk — sabiedrībā.

Uz ko es vedinu? Gribu, lai saproti, ka daudzas kritiskas domas, kuras mēs izjūtam kā savas, patiesībā nemaz nav radušās mūsos. Tās ir balsis un veidokļi, kurus reiz dzirdējām tik bieži, lai sāktu tām ticēt. Ar laiku ārējā kritika kļūst par tavu iekšējo dialogu un tu sāc domāt: “Tas esmu es.” Un pieņem to kā daļu no savas identitātes.

Un zini ko?
Netici vienmēr sava iekšējā kritiķa balsij.

Iekšējā kritika balss patiesībā bieži ir aizsargmehānisms. Tas ir mēģinājums pasargāt sevi no izgāšanās, kauna, atraidījuma, kļūdām vai sāpēm. Piemēram — ja es sevi iekšēji pakritizēšu pirmā, tas mani nesāpinās tik stipri, nekā ja to izdarīs citi. Ja būšu perfekta, mani izvēlēsies kā labāko opciju. Ja kontrolēšu sevi un nebūšu “par daudz”, mani labāk pieņems apkārtējie.

Nav jau tā, ka paškritika nav noderīga. Protams, ir — ja tā ir konstruktīva un autentiska, respektīvi, balstīta realitātē, nevis uzbrukumā pašam sev.

Un te, lūdzu, izlasi, kā atšķirt autentisku iekšējo balsi no hroniska iekšējā kritiķa.

Tava autentiskā balss neiznīcina, nekliedz uz tevi, nekaunina un nepazemo.

Ta izklausās drīzāk šādi:
- “Es neesmu par daudz, es vienkārši pazaudēju robežas.”
- “Es šoreiz kļūdījos un tagad zinu, ko darīt citādi.”
- “Šeit nedaudz noslinkoju, jo esmu nogurusi. Atpūtīšos un izdarīšu”
- “Kas man traucē to izdarīt labāk, es gribu saprast sevi”.

Jūti atšķirību? Ar mīlestību un cieņu.
Tieši šeit sākas kontakts ar sevi. Nevis caur uzbrukumu, bet caur klātbūtni un sapratni pret sevi. Tajā nav pazemojuma un vardarbības pret sevi.

Ja Tavā galvā iekšējais kritiķis turpina kliegt, uzdod sev šos 3 jautājumus:

- Kam pieder šī balss?
- Ko tā cenšas manī pasargāt?
- Vai tā tev palīdz augt vai tikai kontrolē - tevi un aptur?

Ja tev šis ieraksts rada atklāsmi, ka pārāk bieži saki sev “aizveries”, domāju, ka ir vērts pieteikties uz terapeitisku dialogu. Raksti!

“Zem viena lietussarga” ar mani. Esmu sertificēta geštalta terapijas praktiķe, koučs ar psihologa izglītību un empatiska būtne ar talantu iedvesmot un atbalstīt.

08/04/2026

Man, kā kinomānei, laiku pa laikam patīk padalīties ar atpakaļsaiti par kādu redzētu filmu, kura mani neatstāj vienaldzīgu, īpaši, ja tā ir kāda attiecību izspēle.

Tātad “Kalnu aukas” (“Wuthering Heights”) 2026..

Filma manī radīja tādu stāvokli un trauksmi, ka nolēmu papētīt, pirmkārt, cik romānam ir ekranizāciju, un, otrkārt, vai autores romāns patiesi ir tik drūms. Nu lūk, “Kalnu aukas” ir bijušas vairākas ekranizācijas, bet internetā lasāms, ka šis esot viens no drūmākajiem tā laika mīlestības romāniem. Man gan kā cilvēkam, kura ir attiecībās ar psiholoģiju un geštalta terapiju, par mīlestibu to gan ir grūti nosaukt. Bet par to tālāk.

Pēc filmas noskatīšanās man radās sajūta, ka režisore apzināti ir atpakojusi šo stāstu, radikāli noņēmusi romantisma filtru un padarījusi to nepanesami tiešu, somatiski instinktīvu, destruktīvu………….
PILNO RECENZIJU LASI KOMENTĀROS ZEMĀK ⬇️ VAI MANĀ FB PROFILĀ.