Iepazīšanās klubs L'amour

Iepazīšanās klubs L'amour pasākumi

KĀPĒC TIK DAUDZI VĒLAS AKTĪVU PARTNERI?Meklējot partneri, cilvēki arvien biežāk vēlas ne tikai kādu, ar kuru vakarā būt ...
21/08/2026

KĀPĒC TIK DAUDZI VĒLAS AKTĪVU PARTNERI?

Meklējot partneri, cilvēki arvien biežāk vēlas ne tikai kādu, ar kuru vakarā būt mājās, bet cilvēku, ar kuru kopā dzīvot un piedzīvot dzīvi.

Arī cilvēku vēlmēs ļoti bieži atkārtojas līdzīgas aktivitātes — ceļošana, dejošana, pastaigas un pārgājieni, daba, riteņbraukšana, sports, koncerti, teātris un dažādi izbraucieni. Citiem svarīgs ir dārzs, kultūras pasākumi vai vienkārši vēlme nedēļas nogalē kaut kur aizbraukt. Aiz šīm vēlmēm bieži slēpjas pavisam vienkārša doma: “Es jau protu to visu darīt viens. Bet es gribētu, lai man būtu ar ko tajā dalīties.”

Aktīvs partneris nenozīmē cilvēku, kuram katru sestdienu jāskrien maratons. Biežāk tas nozīmē ieinteresētību dzīvē— vēlmi iziet no mājas, kaut ko redzēt, piedzīvot un reizēm izmēģināt ko jaunu.

Tam ir nozīme arī pašās attiecībās. Pētījumos kopīga brīvā laika kvalitāte ir saistīta ar lielāku apmierinātību ar attiecībām, bet kopīgas jaunas un aizraujošas aktivitātes var palielināt attiecību kvalitāti un mazināt garlaicības sajūtu.

Arī ikdienas kopā būšanai ir nozīme. Pētījumos par pāriem lielāka biedriskuma un kopā pavadīta laika sajūta ir saistīta ar labāku emocionālo pašsajūtu un apmierinātību ar attiecībām.

Tāpēc, iespējams, cilvēks, kurš saka “es vēlos aktīvu partneri”, patiesībā nesaka: “Tev jāpatīk visiem maniem hobijiem.”

Viņš saka: “Es vēl gribu dzīvot. Ceļot. Dejot. Smieties. Kaut kur aizbraukt. Kaut ko jaunu ieraudzīt. Un būtu skaisti, ja mēs to varētu darīt kopā.”

Jo partneris nav tikai cilvēks, ar kuru dalīt māju. Tas ir cilvēks, ar kuru dalīt dzīvi. ❤

Bet kā ir ar jums — cik svarīgi jums ir, lai partneris būtu aktīvs un gribētu kaut ko darīt kopā?

20/08/2026

Šī sieviete ir laimīgā laulībā jau piecus gadus, iepazinās iepazīšanās aplikācijā.
Vai attiecību izveidē tev otrā cilvēkā ir svarīgākais viņa vērtības, vai tomēr svarīgākais ir izskats?
Cik ilgi attiecības, kas balstās uz izskatu var pastāvēt?! Kāda ir tava pieredze?

KĀPĒC BRĪVDIENĀS VIENTULĪBU IZJŪTAM VAIRĀK?Darba dienās vientulībai bieži vien neatliek daudz vietas. Ir darbs, pienākum...
19/08/2026

KĀPĒC BRĪVDIENĀS VIENTULĪBU IZJŪTAM VAIRĀK?

Darba dienās vientulībai bieži vien neatliek daudz vietas. Ir darbs, pienākumi, telefona zvani, bērni, iepirkšanās un simtiem mazu lietu, kas aizpilda dienu. Bet pienāk piektdienas vakars, sestdiena vai svētki — un pēkšņi rodas vairāk brīva laika. Tieši tad var kļūt daudz jūtamāks tas, ka nav sava cilvēka, ar kuru šo laiku dalīt.

To labi parāda arī cilvēku apraksti par to, ko viņi vēlētos darīt kopā ar partneri. Atkārtojas ceļošana, pastaigas, daba, dejošana, koncerti, teātris, sports, izbraucieni un vienkārši kopīga laika pavadīšana. Cilvēkam var būt daudz interešu un piepildīta dzīve, tomēr reizēm pietrūkst nevis aktivitātes, bet cilvēka blakus.

Pētījumi rāda, ka vientulība nav nemainīga sajūta — tās intensitāte vienam un tam pašam cilvēkam dažādās dienās var ievērojami svārstīties. Savukārt 21 dienu ilgā ikdienas pētījumā cilvēki dienās, kurās pavadīja vairāk laika vienatnē, vidēji jutās vientuļāki un mazāk apmierināti ar savu dienu. Būtiski gan tas, vai vienatne bija paša izvēlēta.

Brīvdienās šo sajūtu var pastiprināt arī apkārt redzamais. Pāri dodas vakariņās, ģimenes brauc izbraukumos, sociālajos tīklos redzam ceļojumus, svētkus un kopīgus piedzīvojumus. Un cilvēkam, kurš ikdienā jūtas pavisam labi viens, var ienākt prātā ļoti vienkārša doma: “Es arī gribētu, lai man būtu ar ko šajā dalīties.”

Īpaši tas var būt jūtams svētkos un ceļojumos. Skaista vieta, koncerts vai vakariņas var sagādāt prieku arī vienam, bet reizēm gribas pagriezties pret kādu un pateikt: “Paskaties, cik te skaisti!”

Interesanti, ka pētījumos ar vecākiem pāriem konstatēts — partneri vecumā no 56 līdz 89 gadiem pozitīvas emocijas biežāk piedzīvoja brīžos, kad atradās kopā, nevis atsevišķi. Tas palīdz saprast, kāpēc cilvēks var būt patstāvīgs, aktīvs un apmierināts ar savu dzīvi, bet vienlaikus ilgoties pēc partnera.

Jo dažreiz mums pietrūkst nevis ko darīt. Mums pietrūkst ar ko to darīt. Un varbūt tieši brīvdienās vislabāk saprotam atšķirību starp spēju būt vienam un vēlmi būt kopā ar kādu. ❤️

Kā ir ar jums — kuros brīžos partnera trūkumu izjūtat visvairāk: ikdienas vakaros, brīvdienās, svētkos vai ceļojumos?

KĀPĒC DAĻA CILVĒKU IZVĒLAS NEMONOGĀMAS ATTIECĪBAS?“Monogāmija man nekad nav strādājusi.” Šādu viedokli nesen izteica kād...
18/08/2026

KĀPĒC DAĻA CILVĒKU IZVĒLAS NEMONOGĀMAS ATTIECĪBAS?

“Monogāmija man nekad nav strādājusi.” Šādu viedokli nesen izteica kāds vīrietis, kurš bijis precējies divas reizes un abas laulības beigušās ar šķiršanos. Viņš uzskata, ka daudz godīgāk ir jau attiecību sākumā pateikt, ka nevēlas solīt seksuālu vai romantisku ekskluzivitāti, nekā apsolīt monogāmiju un vēlāk krāpt.

Šādu attiecību modeli mēdz saukt par ētisko jeb vienprātīgo nemonogāmiju (ENM). Tās pamatprincips ir būtiski atšķirīgs no krāpšanas: partneri zina, ka attiecības nav ekskluzīvas, un tam ir piekrituši. Cilvēks var teikt: “Es tevi mīlu un esmu tev uzticams, bet tas man nenozīmē, ka nekad nejutīšu pievilcību pret kādu citu.”

Un vienā ziņā šim argumentam ir grūti nepiekrist — laulība patiešām neizslēdz spēju pamanīt citus pievilcīgus cilvēkus. Taču te sākas interesantākais jautājums: ko mēs ar šo pievilcību darām? Monogāmijā cilvēks neapgalvo, ka citi pēkšņi kļuvuši nepievilcīgi. Viņš izvēlas neveidot ar viņiem romantiskas vai seksuālas attiecības.

ENM piekritēji savukārt saka: kāpēc ekskluzivitātei obligāti jābūt mīlestības pierādījumam? Viņu skatījumā iespējams būt emocionāli uzticīgam, atbalstošam un dziļi mīlēt partneri, vienlaikus pēc savstarpējas vienošanās pieļaujot attiecības vai seksuālu kontaktu arī ar citiem.

Tomēr ENM nav vienkārši “brīvība darīt, ko gribu”. Lai šāds modelis darbotos, nepieciešamas robežas, savstarpēja piekrišana, ļoti atklāta komunikācija un gatavība runāt arī par neērtām emocijām — greizsirdību, nedrošību, laiku, seksuālo veselību un to, kas katram attiecībās ir vai nav pieņemams.

Un tieši šeit parādās būtiskākais: godīgums pats par sevi nenozīmē saderību. Cilvēks var būt pilnīgi godīgs, sakot: “Es nevēlos monogāmiju.” Otrs tikpat godīgi var atbildēt: “Bet es vēlos tikai monogāmas attiecības.” Neviens no viņiem tāpēc nav ne sliktāks, ne mazāk nobriedis. Viņiem vienkārši ir atšķirīgas pamatvajadzības.

Problēma sākas tad, ja viens cer, ka otrs ar laiku mainīsies. Monogāms cilvēks domā: “Kad viņš mani patiesi iemīlēs, viņam citas vairs nevajadzēs.” Savukārt ENM piekritējs cer: “Kad viņa jutīsies pietiekami droši, viņa piekritīs atvērtām attiecībām.” Rezultātā abi var mēģināt pārliecināt otru atteikties no kaut kā viņam ļoti būtiska.

Tāpēc, iespējams, svarīgākais jautājums iepazīstoties nav, kurš attiecību modelis ir pareizāks. Svarīgāk ir pietiekami agri noskaidrot: “Ko attiecības nozīmē tev?”

Jo cilvēkam, kurš vēlas vienu partneri un savstarpēju ekskluzivitāti, ENM partneris, lai cik simpātisks viņš būtu, var nebūt piemērots. Un cilvēkam, kurš patiesi nevēlas monogāmiju, nav godīgi apsolīt to tikai tāpēc, lai iegūtu attiecības.

Labas attiecības sākas nevis tad, kad viens pārliecina otru pieņemt viņa noteikumus, bet tad, kad divi cilvēki vēlas pietiekami līdzīgas attiecības.

Bet kā domājat jūs — vai uzticība obligāti nozīmē seksuālu un romantisku ekskluzivitāti, vai arī iespējams patiesi mīlēt vienu cilvēku, vienlaikus veidojot attiecības ar citiem?

KĀPĒC PĒC NEVEIKSMĪGĀM ATTIECĪBĀM KĻŪSTAM IZVĒLĪGĀKI?Pēc neveiksmīgām attiecībām cilvēks bieži daudz skaidrāk zina ne ti...
17/08/2026

KĀPĒC PĒC NEVEIKSMĪGĀM ATTIECĪBĀM KĻŪSTAM IZVĒLĪGĀKI?

Pēc neveiksmīgām attiecībām cilvēks bieži daudz skaidrāk zina ne tikai to, ko vēlas, bet arī to, ko savā dzīvē vairs nevēlas piedzīvot.

Arī cilvēku atbildēs par vēlamo partneri ļoti bieži atkārtojas līdzīgas prasības: godīgums, uzticamība, cieņa, atbildība, emocionāls briedums un spēja sarunāties. Vairāki cilvēki īpaši norāda, ka nevēlas partneri ar alkohola vai citām atkarībām. Svarīga kļūst arī patstāvība — cilvēks, kuram ir savs darbs, intereses un sakārtota dzīve.

Kāpēc šīs īpašības kļūst tik nozīmīgas? Tāpēc, ka pēc dzīves pieredzes skaisti vārdi vairs nav pietiekami. Ja reiz esi piedzīvojis melus, daudz vairāk novērtē godīgumu. Ja esi piedzīvojis neuzticību, daudz svarīgāka kļūst uzticamība. Ja attiecībās visu atbildību esi nesis viens, nākamreiz meklē cilvēku, kurš spēj būt partneris, nevis vēl viens cilvēks, par kuru jārūpējas.

Pētījumi arī rāda, ka nodevība un neuzticība var ietekmēt turpmāko uzticēšanos un partnera izvēli, bet attiecību atjaunošanā īpaši nozīmīgi kļūst patiesums, sarunas, robežas un uzticēšanās atjaunošana.

Tāpēc pēc 40 vai 50 gadiem cilvēks ne vienmēr kļūst pārāk izvēlīgs. Bieži viņš vienkārši vairs nevēlas attiecības par katru cenu.

Viņš nemeklē perfektu cilvēku. Viņš meklē tādu, ar kuru nav vēlreiz jāpiedzīvo tas, no kā reiz jau nācies aiziet.

Un varbūt tā ir viena no lielākajām dzīves pieredzes priekšrocībām — mēs beidzot iemācāmies atšķirt spēcīgu pievilkšanos no cilvēka, ar kuru patiešām iespējams izveidot labas attiecības. ❤️

Kā ir ar jums — ko iepriekšējās attiecības ir iemācījušas nekad vairs nepieņemt nākamajās?

KĀPĒC PĒC 40 UN 50 GADIEM ATRAST PARTNERI KĻŪST GRŪTĀK?Pēc 40 un 50 gadiem cilvēki mīlestību nevēlas mazāk. Taču viņi bi...
16/08/2026

KĀPĒC PĒC 40 UN 50 GADIEM ATRAST PARTNERI KĻŪST GRŪTĀK?

Pēc 40 un 50 gadiem cilvēki mīlestību nevēlas mazāk. Taču viņi bieži kļūst daudz uzmanīgāki pret to, ko ielaist savā dzīvē. Jaunībā attiecības bieži veidojas laikā, kad dzīve vēl tikai top. Savukārt vēlāk cilvēkam jau ir mājoklis, darbs, bērni, draugi, hobiji un savi ieradumi. Jaunas attiecības vairs nenozīmē vienkārši “satikt kādu” — tās nozīmē savienot divas jau izveidotas dzīves.

Vienam svarīgi ceļot un būt aktīvam, citam — miers un savas mājas. Vienam bērni vēl dzīvo kopā ar viņu, citam tie jau pieauguši. Viens vēlas kopdzīvi, otrs grib attiecības, bet nevēlas atteikties no savas neatkarības. Arī attālums kļūst būtisks — ja viens dzīvo Rīgā, bet otrs citā Latvijas pusē, agrāk vai vēlāk rodas jautājums: kurš būs gatavs vairāk pielāgot savu dzīvi?

Ar gadiem kļūst skaidrākas arī prasības partnerim. Cilvēks jau zina, kā ir būt attiecībās, kurās trūkst cieņas, uzticēšanās vai emocionālās tuvības. Tāpēc vairs nepietiek ar domu: “Galvenais, lai kāds ir.” Daudz svarīgāks kļūst jautājums: “Vai ar šo cilvēku mana dzīve būs labāka?”

Tas nav egoisms. Cilvēks, kurš viens pats jau spēj izveidot sev labu dzīvi, daudz retāk vēlas palikt sliktās attiecībās tikai tāpēc, lai nebūtu viens. Viņš meklē partneri, kurš esošo dzīvi papildina, nevis sarežģī.

Arī dažādi pētījumi rāda, ka pēc 50 daļa vientuļo cilvēku nemaz aktīvi nemeklē attiecības. Pew Research datos puse vientuļo cilvēku vecumā no 50 līdz 64 gadiem norādīja, ka tobrīd nemeklē ne attiecības, ne randiņus. Tas nozīmē arī mazāku potenciālo partneru loku tiem, kuri patiešām vēlas iepazīties.

Turklāt ne visi pēc 50 vēlas tradicionālu kopdzīvi. Daļa izvēlas nopietnas attiecības, bet saglabā katrs savu mājokli. Tas ļauj saglabāt gan tuvību, gan neatkarību. Tāpēc pēc 40 vai 50 gadiem partneri atrast var būt grūtāk nevis tāpēc, ka “visi labie jau aizņemti”, bet tāpēc, ka cilvēki daudz labāk zina, ko vēlas un ko vairs nevēlas.

Varbūt pēc 50 mēs vairs nemeklējam jebkuru, ar kuru nebūt vienam. Mēs meklējam cilvēku, kura dēļ ir vērts mazliet pārkārtot savu jau izveidoto dzīvi. ❤️

Kā jums šķiet — pēc 40 un 50 gadiem mēs kļūstam pārāk izvēlīgi vai vienkārši beidzot zinām, ko vēlamies?

KĀPĒC IEPAZĪŠANĀS VAR GAN PACELT, GAN SAŠŪPOT MŪSU PAŠAPZIŅU?Iepazīšanās nav tikai process, kurā mēģinām atrast piemērot...
16/08/2026

KĀPĒC IEPAZĪŠANĀS VAR GAN PACELT, GAN SAŠŪPOT MŪSU PAŠAPZIŅU?

Iepazīšanās nav tikai process, kurā mēģinām atrast piemērotu partneri. Dažreiz pēc tikšanās ejam mājās ar smaidu, iztaisnotu muguru un sajūtu, ka esam pievilcīgi. Citreiz pēc šķietami nevainīga vakara sākam domāt par savu ķermeni, vecumu, raksturu, darbu un jautāt sev: “Varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā?”

Un tas nav tikai mūsu izdomāts efekts. Pētījumi rāda, ka sociāls un romantisks noraidījums patiešām var īslaicīgi pazemināt pašvērtējumu, un cilvēki ar ievainojamāku pašvērtējumu pēc noraidījuma biežāk vaino paši sevi, meklē sevī iemeslus neveiksmei.

Taču iepazīšanās procesā pašapziņu var ievainot ne tikai noraidījums. Reizēm daudz spēcīgāk to dara veids, kā pret mums izturas cilvēks, kuru tikko esam iepazinuši. Kāds iepazīšanās procesā atļaujas izteikt aizskarošus jokus par izskatu vai personību, uzdot seksualizētus jautājumus, pirms starp cilvēkiem izveidojusies atbilstoša tuvība, nonicināt mūsu darbu vai sasniegumus, salīdzināt ar citiem, mērķtiecīgi pārbauda mūs robežas— tas viss var nemanāmi sākt mainīt to, kā skatāmies paši uz sevi.

Sākumā varam nodomāt: “Tas taču bija tikai joks.” Tad seko nākamā piezīme. Un vēl viena. Pēc kāda laika cilvēks, kurš pirms iepazīšanās jutās interesants, veiksmīgs un pievilcīgs, pēkšņi sāk sevī meklēt vizuālos un rakstura trūkumus.

Pēc vienas tikšanās mēs varam justies skaisti, seksīgi un pārliecināti, bet pēc citas — pēkšņi kaunēties par lietām, kuras vēl pirms nedēļas mums netraucēja. Pašapziņa var ļoti strauji mainīties. Pašvērtējums ir dziļāks. Tā ir iekšējā pārliecība: “Mana vērtība nemainās tāpēc, ka kāds pret mani izturējās necienīgi.”

Būtu naivi teikt, ka citu cilvēku attieksme mūs neietekmē. Mēs esam sociālas būtnes, un mūsu pašuztveri ietekmē tas, kā uz mums skatās, kā ar mums runā, vai par mums interesējas un vai respektē mūsu robežas. Pētījumi par romantisku noraidījumu rāda saistību starp negatīvu romantisko atgriezenisko saiti un lielāku neapmierinātību ar savu ķermeni cilvēkiem, kuru pašvērtējums ciešāk saistīts ar pievilcības izjūtu.

Tāpēc reizēm pietiek satikt vienu cilvēku, kura klātbūtnē pēkšņi atkal jūties pievilcīgs. Tavs ķermenis vienas dienas laikā nav mainījies. Tavs vecums nav mainījies. Arī tava personība nav kļuvusi cita. Mainījusies ir tikai pieredze, kuru saņem attiecībās ar otru cilvēku.

Un viena no skaistākajām pieredzēm iepazīšanās procesā, manuprāt, ir sajūta: “Es esmu iekārojams, bet vienlaikus pret mani izturas ar cieņu.” Cilvēks var izjust fizisku pievilkšanos un vienlaikus ievērot otra robežas. Var flirtēt, nepazemojot. Var izrādīt seksuālu interesi, nepadarot otru tikai par seksuālu objektu. Var jokot, neliekot otram justies mazāk vērtīgam. Var interesēties par cilvēka ķermeni un vienlaikus cienīt viņa prātu, darbu, sasniegumus un personību.

Un reizēm tikai tad, kad piedzīvojam šādu attieksmi, saprotam, cik ļoti iepriekšējās neveiksmīgās iepazīšanās bija sašūpojušas mūsu pašapziņu. Pēc neveiksmīga randiņa es ieteiktu sev nejautāt tikai: “Vai es šim cilvēkam patiku?” Daudz svarīgāks jautājums ir: “Vai man patika tas, par kādu cilvēku es kļuvu viņa klātbūtnē?”

Vai es jutos brīvi vai sāku sevi kontrolēt? Vai jutos pievilcīgi vai sāku kaunēties par savu ķermeni? Vai par manu dzīvi interesējās vai to noniecināja? Vai flirts lika man justies iekārojamam vai izmantotam? Vai mani respektēja arī tad, kad tika izrādīta seksuāla interese? Un pats galvenais — kā es jutos pēc šīs tikšanās?

Uz randiņiem labāk iet ar domu: “Paskatīsimies, vai mēs patiksim viens otram un kā es jutīšos šī cilvēka klātbūtnē.” Šī nelielā domāšanas maiņa maina ļoti daudz. Tu vairs neesi ieradies uz randiņu, lai kāds svešinieks noteiktu tavu vērtību. Tādēļ ne katra neveiksmīga iepazīšanās nozīmē, ka mums kaut kas sevī jāmaina. Reizēm tās svarīgākā mācība ir iemācīties ātrāk atpazīt cilvēkus, kuru klātbūtnē sākam zaudēt to, ko sevī esam veidojuši gadiem.

Labs randiņš nepadara mūs skaistus, pievilcīgus vai vērtīgus. Bet reizēm tas ļoti skaisti atgādina, ka mēs tādi bijām visu laiku. ❤️

Bet kā ir ar Tevi — vai esi piedzīvojis/-usi randiņu, pēc kura juties daudz skaistāks, pievilcīgāks un pārliecinātāks par sevi? Un vai ir bijis arī pretēji?

VAI MĪLESTĪBAS DĒĻ 50 GADOS ESAM GATAVI MAINĪT SAVU DZĪVI?20 vai 25 gados attiecības bieži sākas laikā, kad dzīve vēl ti...
15/08/2026

VAI MĪLESTĪBAS DĒĻ 50 GADOS ESAM GATAVI MAINĪT SAVU DZĪVI?

20 vai 25 gados attiecības bieži sākas laikā, kad dzīve vēl tikai tiek veidota. Nav sava īpašuma, bērnu, nostabilizējušās karjeras un tik daudz lietu, kas piesaista konkrētai vietai. Ja iemīlies cilvēkā no citas pilsētas, pārcelšanās var šķist pat romantiska — sāksim visu kopā no jauna!

Bet kas notiek, ja savu cilvēku satiekam 45, 50 vai 60 gados? Šajā vecumā mums jau ir mājas, darbs, bērni vai pieauguši bērni, draugi, reizēm vecāki, par kuriem jārūpējas, un gadiem izveidots dzīves ritms. Mēs vairs nesākam no baltas lapas. Satiekas divas jau izveidotas dzīves.

Iedomāsimies — viņa dzīvo Rīgā, viņš Cēsīs. Sākumā attālums pat piešķir attiecībām romantiku. Nedēļas nogalēs viens brauc pie otra, ir vakariņas, pastaigas un ilgi gaidītā kopā būšana. Bet agrāk vai vēlāk rodas jautājums: kas būs tālāk?

Kurš pārcelsies? Viņam Cēsīs ir māja, darbs un ierastā vide. Viņai Rīgā ir dzīvoklis, bērni, draugi un darbs. Abi var ļoti vēlēties būt kopā, bet neviens nevēlas atteikties no dzīves, kuru veidojis divdesmit vai trīsdesmit gadus.

Tieši tādēļ arvien vairāk tiek runāts par attiecībām, kurās pāris ir kopā, bet katrs saglabā savu dzīvesvietu. Partneri pavada kopā brīvdienas, ceļo, palīdz viens otram, ir emocionāli un fiziski tuvi, taču katram paliek savas mājas. Pētījumos par attiecībām vēlākā dzīves posmā šāds modelis tiek saistīts arī ar vēlmi apvienot tuvību ar neatkarības saglabāšanu.

Varbūt 50 gados laimīgām attiecībām nemaz obligāti nav jāizskatās tāpat kā 25 gados. Varbūt viņš dzīvo Cēsīs, viņa Rīgā. Nedēļas nogales viņi pavada kopā, vasarā ceļo, sazvanās vakaros un zina, ka ir viens otram. Viņiem nav viena ledusskapja, bet viņiem ir attiecības.

Tomēr arī šeit ir kāds būtisks jautājums. Kas notiek, ja viens vēlas kopdzīvi, bet otrs saka: “Es tevi mīlu, bet savu dzīvi mainīt nevēlos”? Tad problēma vairs nav tikai kilometros. Jautājums ir par to, cik daudz vietas savā jau sakārtotajā dzīvē esam gatavi atbrīvot otram cilvēkam.

Jo attiecības tomēr prasa pārmaiņas. Varbūt nav jāpārdod māja un jāpārceļas 100 kilometrus tālāk, bet būs jāmaina savs grafiks, jābrauc, jāpielāgojas, jāmeklē kompromisi un reizēm jāatsakās no kaut kā sava. Ja abi grib partneri, bet neviens nevēlas mainīt pilnīgi neko savā dzīvē, kur tajā vispār paliek vieta attiecībām?

Varbūt tieši tas ir viens no lielākajiem mīlestības izaicinājumiem pēc 50. Mēs vēlamies tuvību, bet esam pieraduši pie neatkarības. Vēlamies savu cilvēku, bet vienlaikus vēlamies saglabāt savu telpu, mājas un ierasto dzīvi.

Tāpēc jautājums nav tikai: “Vai es mīlestības dēļ pārceltos?” Daudz interesantāk sev pajautāt: “Ko es būtu gatavs mainīt savā dzīvē, ja patiešām satiktu cilvēku, kuru nevēlos pazaudēt?”

Jo mīlestība pēc 50 var neprasīt sākt dzīvi no jauna. Bet tā tomēr prasa atrast vietu otram cilvēkam dzīvē, kuru jau esam izveidojuši. ❤️

Un kā būtu ar jums? Ja satiktu savu cilvēku 100 km attālumā — pārceltos, mēģinātu atrast kopīgas mājas vai izvēlētos attiecības, kurās katram paliek sava dzīvesvieta?

MAN IR LABA DZĪVE. KĀPĒC MAN TOMĒR PIETRŪKST PARTNERIS?Tev ir darbs, savas mājas, bērni vai jau pieauguši bērni, draugi,...
14/08/2026

MAN IR LABA DZĪVE. KĀPĒC MAN TOMĒR PIETRŪKST PARTNERIS?

Tev ir darbs, savas mājas, bērni vai jau pieauguši bērni, draugi, hobiji un intereses. Tu ceļo, ej uz koncertiem, dejo, sporto, pavadi laiku dabā, lasi grāmatas, darbojies dārzā vai vienkārši proti izbaudīt mierīgu vakaru savās mājās. Dzīve nav tukša. Un tomēr reizēm pienāk brīdis, kad ļoti skaidri sajūti — man pietrūkst sava cilvēka.

Tas var šķist pretrunīgi. Ja esmu pašpietiekams cilvēks un man ir laba dzīve, kāpēc man vispār vajadzētu just vientulību? Taču vientulība nav tas pats, kas būt vienam. Pētnieki vientulību raksturo kā neatbilstību starp attiecībām un tuvību, ko cilvēks vēlētos, un to, ko viņš realitātē piedzīvo.

Tāpēc cilvēkam var būt bērni, draugi, kolēģi un ļoti aktīva sociālā dzīve, bet vienlaikus var pietrūkt tieši romantiskās tuvības. Draudzene var kopā ar tevi aiziet uz teātri. Pieaugušais bērns var piezvanīt vakarā. Kolēģi var apsveikt dzimšanas dienā. Taču tās ir citas attiecības. Tās pilnībā neaizvieto cilvēku, kurš vakarā pajautā: “Kā tev šodien gāja?”, apskauj, ar kuru vari aizmigt un pamosties un kuram esi nevis mamma, tētis, draugs vai kolēģis, bet mīļotais cilvēks.

Arī pētījumos tiek nošķirta sociālā un romantiskā vientulība. Piemēram, pētījumā par cilvēkiem attiecībās un bez tām tika konstatēts, ka attiecību statuss pats par sevi nebija vienīgais, kas izskaidroja apmierinātību ar dzīvi; nozīmīga loma bija romantiskajai un sociālajai vientulībai un uztvertajam atbalstam. Tas palīdz saprast šķietamo paradoksu: es varu būt apmierināts ar savu dzīvi un vienlaikus vēlēties partneri.

Jo bieži pietrūkst nevis “kāda cilvēka”, bet kāda, ar kuru dalīties dzīvē. Aizbraukt nedēļas nogalē pie jūras. Kopā ceļot. Aiziet uz balli vai koncertu. Gatavot vakariņas. Pastaigāties. Smieties par kaut ko, ko saprotat tikai jūs abi. Pārrunāt dienu. Plānot vasaru. Reizēm vienkārši sēdēt blakus un klusēt.

Un tieši šī vēlme ļoti spilgti parādās cilvēku stāstos par sevi: daba, ceļošana, dejas, koris, grāmatas, sports, koncerti, ēst gatavošana, dārzs, pastaigas un dažādi piedzīvojumi. Dzīvē jau ir daudz kā skaista. Taču atkārtojas doma — būtu jauki to piedzīvot kopā ar kādu.

Varbūt tieši tāpēc partnera trūkumu reizēm īpaši izjūt cilvēks, kurš savu dzīvi jau ir sakārtojis. Viņš nemeklē kādu, kurš viņu izglābs no dzīves. Viņam jau ir sava dzīve. Viņš meklē cilvēku, kuru tajā ielaist.

Ar gadiem mainās arī tas, ko nozīmē “man vajag attiecības”. Vairs ne vienmēr gribas saplūst vienā veselumā, visu darīt kopā vai pat obligāti uzreiz sākt kopdzīvi. Daļa cilvēku vēlas saglabāt savu māju, ieradumus un neatkarību, bet vienlaikus vēlas uzticamu, tuvu cilvēku — draugu, domubiedru, mīļoto un partneri. Arī laba dzīve un vēlme pēc attiecībām viena otru neizslēdz.

Svarīgi ir arī tas, ka jebkuras attiecības nav labākas par dzīvi vienam. Pētījumi rāda, ka vientulību iespējams piedzīvot arī romantiskās attiecībās un ka zemāka attiecību kvalitāte saistās ar lielāku vientulības izjūtu. Tāpēc cilvēks, kurš jau izveidojis sev labu dzīvi, bieži kļūst izvēlīgāks nevis tādēļ, ka uzskata sevi par pārāku, bet tādēļ, ka vairs nevēlas attiecības, kas viņa dzīvi padara sliktāku.

Viņš meklē godīgumu, uzticamību, savstarpēju cieņu, emocionālu un fizisku tuvību, humora izjūtu, sarunas un cilvēku, kuram pašam ir sava dzīve. Nevis partneri tikai tāpēc, lai Facebook profilā nomainītu attiecību statusu.

Cilvēkam ir dabiska vajadzība pēc sociālās saiknes, un kvalitatīvas attiecības ir nozīmīgas mūsu labsajūtai. Taču tas nenozīmē, ka cilvēks bez partnera ir nepilnīgs. Tas nozīmē tikai to, ka **pašpietiekamība neatceļ vēlmi mīlēt un būt mīlētam**.

Varbūt vari būt laimīga viena un tomēr vēlēties vīrieti, kurš vakarā tevi apskauj. Vari būt laimīgs viens un tomēr vēlēties sievieti, kurai piezvanīt un pateikt: “Braucam nedēļas nogalē kaut kur prom?”

Tā nav pretruna. "Man ir laba dzīve" un “es vēlos partneri” var būt patiesība vienlaikus. Jo reizēm cilvēks nemeklē kādu, kurš aizpildīs tukšumu viņa dzīvē. Viņš meklē savu cilvēku, ar kuru dalīties tajā, kas viņam jau ir. ❤️

Un kā ir ar jums — kas visvairāk pietrūkst, esot bez attiecībām: fiziska tuvība, sarunas, kopīgi piedzīvojumi, emocionāls atbalsts vai vienkārši sajūta, ka ir “mans cilvēks”?

Address

Riga
LV-1006

Alerts

Be the first to know and let us send you an email when Iepazīšanās klubs L'amour posts news and promotions. Your email address will not be used for any other purpose, and you can unsubscribe at any time.

Contact The Business

Send a message to Iepazīšanās klubs L'amour:

Shortcuts

Share