14/08/2026
MAN IR LABA DZĪVE. KĀPĒC MAN TOMĒR PIETRŪKST PARTNERIS?
Tev ir darbs, savas mājas, bērni vai jau pieauguši bērni, draugi, hobiji un intereses. Tu ceļo, ej uz koncertiem, dejo, sporto, pavadi laiku dabā, lasi grāmatas, darbojies dārzā vai vienkārši proti izbaudīt mierīgu vakaru savās mājās. Dzīve nav tukša. Un tomēr reizēm pienāk brīdis, kad ļoti skaidri sajūti — man pietrūkst sava cilvēka.
Tas var šķist pretrunīgi. Ja esmu pašpietiekams cilvēks un man ir laba dzīve, kāpēc man vispār vajadzētu just vientulību? Taču vientulība nav tas pats, kas būt vienam. Pētnieki vientulību raksturo kā neatbilstību starp attiecībām un tuvību, ko cilvēks vēlētos, un to, ko viņš realitātē piedzīvo.
Tāpēc cilvēkam var būt bērni, draugi, kolēģi un ļoti aktīva sociālā dzīve, bet vienlaikus var pietrūkt tieši romantiskās tuvības. Draudzene var kopā ar tevi aiziet uz teātri. Pieaugušais bērns var piezvanīt vakarā. Kolēģi var apsveikt dzimšanas dienā. Taču tās ir citas attiecības. Tās pilnībā neaizvieto cilvēku, kurš vakarā pajautā: “Kā tev šodien gāja?”, apskauj, ar kuru vari aizmigt un pamosties un kuram esi nevis mamma, tētis, draugs vai kolēģis, bet mīļotais cilvēks.
Arī pētījumos tiek nošķirta sociālā un romantiskā vientulība. Piemēram, pētījumā par cilvēkiem attiecībās un bez tām tika konstatēts, ka attiecību statuss pats par sevi nebija vienīgais, kas izskaidroja apmierinātību ar dzīvi; nozīmīga loma bija romantiskajai un sociālajai vientulībai un uztvertajam atbalstam. Tas palīdz saprast šķietamo paradoksu: es varu būt apmierināts ar savu dzīvi un vienlaikus vēlēties partneri.
Jo bieži pietrūkst nevis “kāda cilvēka”, bet kāda, ar kuru dalīties dzīvē. Aizbraukt nedēļas nogalē pie jūras. Kopā ceļot. Aiziet uz balli vai koncertu. Gatavot vakariņas. Pastaigāties. Smieties par kaut ko, ko saprotat tikai jūs abi. Pārrunāt dienu. Plānot vasaru. Reizēm vienkārši sēdēt blakus un klusēt.
Un tieši šī vēlme ļoti spilgti parādās cilvēku stāstos par sevi: daba, ceļošana, dejas, koris, grāmatas, sports, koncerti, ēst gatavošana, dārzs, pastaigas un dažādi piedzīvojumi. Dzīvē jau ir daudz kā skaista. Taču atkārtojas doma — būtu jauki to piedzīvot kopā ar kādu.
Varbūt tieši tāpēc partnera trūkumu reizēm īpaši izjūt cilvēks, kurš savu dzīvi jau ir sakārtojis. Viņš nemeklē kādu, kurš viņu izglābs no dzīves. Viņam jau ir sava dzīve. Viņš meklē cilvēku, kuru tajā ielaist.
Ar gadiem mainās arī tas, ko nozīmē “man vajag attiecības”. Vairs ne vienmēr gribas saplūst vienā veselumā, visu darīt kopā vai pat obligāti uzreiz sākt kopdzīvi. Daļa cilvēku vēlas saglabāt savu māju, ieradumus un neatkarību, bet vienlaikus vēlas uzticamu, tuvu cilvēku — draugu, domubiedru, mīļoto un partneri. Arī laba dzīve un vēlme pēc attiecībām viena otru neizslēdz.
Svarīgi ir arī tas, ka jebkuras attiecības nav labākas par dzīvi vienam. Pētījumi rāda, ka vientulību iespējams piedzīvot arī romantiskās attiecībās un ka zemāka attiecību kvalitāte saistās ar lielāku vientulības izjūtu. Tāpēc cilvēks, kurš jau izveidojis sev labu dzīvi, bieži kļūst izvēlīgāks nevis tādēļ, ka uzskata sevi par pārāku, bet tādēļ, ka vairs nevēlas attiecības, kas viņa dzīvi padara sliktāku.
Viņš meklē godīgumu, uzticamību, savstarpēju cieņu, emocionālu un fizisku tuvību, humora izjūtu, sarunas un cilvēku, kuram pašam ir sava dzīve. Nevis partneri tikai tāpēc, lai Facebook profilā nomainītu attiecību statusu.
Cilvēkam ir dabiska vajadzība pēc sociālās saiknes, un kvalitatīvas attiecības ir nozīmīgas mūsu labsajūtai. Taču tas nenozīmē, ka cilvēks bez partnera ir nepilnīgs. Tas nozīmē tikai to, ka **pašpietiekamība neatceļ vēlmi mīlēt un būt mīlētam**.
Varbūt vari būt laimīga viena un tomēr vēlēties vīrieti, kurš vakarā tevi apskauj. Vari būt laimīgs viens un tomēr vēlēties sievieti, kurai piezvanīt un pateikt: “Braucam nedēļas nogalē kaut kur prom?”
Tā nav pretruna. "Man ir laba dzīve" un “es vēlos partneri” var būt patiesība vienlaikus. Jo reizēm cilvēks nemeklē kādu, kurš aizpildīs tukšumu viņa dzīvē. Viņš meklē savu cilvēku, ar kuru dalīties tajā, kas viņam jau ir. ❤️
Un kā ir ar jums — kas visvairāk pietrūkst, esot bez attiecībām: fiziska tuvība, sarunas, kopīgi piedzīvojumi, emocionāls atbalsts vai vienkārši sajūta, ka ir “mans cilvēks”?
