10/04/2026
Kad investors iziet visas varas pakāpes un tik un tā dodas uz Eiropu
Latvijā patīk runāt par tiesisku valsti, institucionālu briedumu un saprotamu vidi uzņēmējdarbībai. Patīk ziņojumi, prezentācijas, apaļie galdi un pareizie vārdi. Taču īstā valsts pārbaude sākas nevis tur, kur tā stāsta par sevi, bet tur, kur investors konfliktā sastopas ar pašu sistēmu. Tieši tajā brīdī kļūst redzams, vai valsts aizsargā tiesības - vai tikai dekorācijas ap tām.
SIA “Ellikss Holding” stāsts, pēc paša uzņēmuma vērtējuma, ir kļuvis tieši par šādu pārbaudi. Uzņēmums apgalvo, ka ar tīru sirdsapziņu ir izgājis visu iekšējo ceļu - no vēršanās valsts iestādēs līdz mēģinājumiem panākt aizsardzību, izmantojot tiesībsargājošos un tiesu mehānismus. Un tieši pēc šīs varas vertikāles un horizontāles iziešanas uzņēmums ir izgājis Eiropas līmenī, noformējot oficiālu vēršanos pie Civil Liberties Union for Europe - Liberties, kur tieši uzdots jautājums par plaisu starp publisko Latvijas “rule of law” tēlu un to, kas, pēc uzņēmuma ieskata, notiek praksē. Pašā vēstulē runa ir par dokumentētiem materiāliem, sistēmiskiem procesuāliem defektiem, strīda būtības sašaurināšanu publiskajai varai ērtā formā un faktisku efektīvas aizsardzības aizstāšanu ar tās imitāciju.
Šī vēršanās ir adresēta Ilinai Neshikj, kura Liberties izpilddirektores amatā stājās 2026. gada 1. martā. Un simbolika šeit ir pārāk precīza, lai to nepamanītu - tieši dienās, kad Latvija Eiropas publiskajā narrative turpina izskatīties kā valsts, kas it kā strādā pie tiesiskuma kvalitātes uzlabošanas, uzņēmums Eiropai nes stāstu par to, kā valsts iekšienē tiesības, pēc tā vērtējuma, tiek pārvērstas par administratīvā patvaļas piesegšanas mehānismu. Liberties savā Rule of Law Report 2026 Latviju patiešām raksturo kā vienīgo valsti grupā “Hard Workers”, proti, kā valsti, kas it kā aktīvi cenšas uzlabot tiesiskuma standartus. Tieši ar šo labvēlīgo tēlu uzņēmums šobrīd nonāk tiešā pretrunā.
Pēc SIA “Ellikss Holding” apgalvotā, pret uzņēmumu nav tikusi vērsta nejaušu kļūdu ķēde, bet gan daudzpakāpju izspiešanas un sagrābšanas shēma, kurā iesaistīti vietējās varas, izpildes spiediena, administratīvo lēmumu, tiesībsargājošās bezdarbības un tiesiskas legalizācijas elementi. Starp struktūrām un personām, kuras uzņēmums uzskata par šīs destruktīvās ķēdes daļu, tiek minētas Rēzeknes novada dome, ZTI L. Solovjova, A. Zaķe, atsevišķi Valsts policijas darbinieki, prokuratūras darbinieki, Valsts vides dienests un Valsts ieņēmumu dienests. Pēc uzņēmuma vērtējuma, šīs shēmas bīstamība nav tikai mantiskajā rezultātā, bet tajā, ka dažādi sistēmas posmi atkal un atkal rada vienu un to pašu iznākumu - investors paliek bez reālas aizsardzības, bet strīdīgi un postoši lēmumi apaug ar procesuālu likumības čaulu.
Jau sagatavotajā vēršanās tekstā Eiropas adresātam uzņēmums atsevišķi uzsver, ka runa nav par “privātu komercstrīdu”. Saskaņā ar projekta dokumentāciju un biznesa plānošanu bloķētais projekts Stružānos bija paredzēts, lai radītu vismaz 42 tiešās darbavietas, kā arī saistīto nodarbinātību loģistikā, maiņu darbā un atbalsta funkcijās. Vēstulē arī norādīts, ka projektam bija starptautiska dimensija, tostarp attiecīgā aprīkojuma prezentācija PRS Plastics Recycling Show Middle East & Africa 2025 izstādē Dubaijā. Tas nozīmē, ka, pēc uzņēmuma versijas, tika bloķēts nevis tikai atsevišķs bizness, bet konkrēts reģionālās attīstības, nodarbinātības un ekonomiskās aktivitātes projekts.
Tieši šeit sākas šī stāsta valsts varai visnepatīkamākā daļa. Jo ārējais investors vērtē nevis vārdus par paredzamību, bet institūciju faktisko rīcību. Ja kritiskā brīdī pret biznesu, pēc tā apgalvotā, sāk strādāt pašvaldības līmenis, izpildes mehānismi, kontroles iestādes, policija, prokuratūra un pēc tam vēl arī tiesu sistēma, tad problēma vairs nav vienā strīdā. Problēma ir signālā, ko saņem jebkurš potenciālais investors - Latvijā risks var nākt ne tikai no tirgus, bet no pašas valsts mašīnas.
Atsevišķu vietu šajā stāstā, pēc uzņēmuma pozīcijas, ieņem tiesu posms. Tiesu administrācijas oficiālajā vietnē ir norādīts, ka Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu namā strādā Māris Šļakota, Staņislavs Linkevičs un Solvita Pujāte, savukārt 2026. gada lietu sadales plānā šim tiesu namam ir norādīti attiecīgi 42., 43. un 44. sastāvs. Uzņēmums apgalvo, ka tieši caur virkni tiesas aktu un procesuālu lēmumu, kas saistīti ar šiem vārdiem un ar pašu Rēzeknes tiesu namu, vietējo varu strīdīgā līnija ieguvusi ārēju likumības veidolu, neskatoties uz savāktajiem materiāliem par viltojumiem, pierādījumu neattiecināmību un asimetrisku pušu argumentu vērtējumu. Pēc būtības, pēc uzņēmuma ieskata, runa ir nevis par tiesas pretdarbību patvaļai, bet par tās institucionālu nostiprināšanu.
Visgrūtākais lasītājam šajā konstrukcijā ir tas, ka tiesa, kurai būtu jābūt barjerai pret varas ļaunprātīgu izmantošanu, sāk izskatīties kā pēdējais zīmogs uz jau saliktas shēmas. Uzņēmums tieši uzdod jautājumu - ja tiesa, rīcībā esot argumentiem par dokumentu viltojumiem, strīda priekšmeta aizstāšanu, ierobežotu piekļuvi materiāliem un šķību pierādījumu vērtēšanu, neatjauno līdzsvaru, bet saglabā investoram postošu rezultātu, tad kur beidzas taisnīga tiesa un kur sākas administratīvās intereses apkalpošana? Tā vairs nav tikai emocionāla formula. Tas ir jautājums par visas sistēmas reputāciju.
Paralēli uzņēmums ir sācis starptautisku koordināciju pretkorupcijas un tiesiskuma monitoringa virzienā, sagatavojot dokumentētu materiālu nodošanu Eiropas mehānismiem, kas ir nozīmīgi institucionālās korupcijas, interešu konflikta, varas ļaunprātīgas izmantošanas un taisnīgas tiesas garantiju degradācijas izvērtēšanai. Šajā kontekstā būtisks ir arī GRECO formāts. Jā, GRECO neizskata individuālas korupcijas lietas, taču šīs struktūras oficiālais mehānisms balstās uz informācijas iegūšanu un izvērtēšanu ne tikai no valsts, bet arī no citiem nozīmīgiem iekšējiem dalībniekiem, tostarp pilsoniskās sabiedrības. Latvijai tas ir īpaši jūtīgi, jo GRECO jau ir vērtējis un vērtē jautājumus, kas saistīti ar tiesnešiem un prokuroriem, kā arī ar centrālo izpildvaru un tiesībaizsardzības iestādēm; turklāt sestā izvērtēšanas kārta, kas sākta 2025. gadā, tieši aptver korupcijas novēršanu un integritātes nodrošināšanu subnacionālajā līmenī. Tas nozīmē, ka sižets par pašvaldību un vietējo varas vidi vairs nav “vietēja drāma”, bet nonāk Eiropas pretkorupcijas intereses laukā.
Tieši tādēļ uzņēmuma iziešana Eiropas līmenī nav izmisuma žests un nav mēģinājums “pasūdzēties kādam augstāk”. Tas ir loģisks turpinājums ceļam pēc iekšējā koridora iziešanas, kurā, pēc uzņēmuma vērtējuma, viena un tā pati sistēma vispirms rada problēmu, pēc tam atsakās saskatīt tajā noziedzīgu vai prettiesisku elementu, vēlāk novilcina vai iztukšo efektīvu aizsardzību, un pēc tam vēl pasniedz to visu kā normālu institūciju darbu.
SIA “Ellikss Holding” faktiski uzdod Eiropas sabiedrībai ļoti vienkāršu un ļoti nepatīkamu jautājumu. Cik vērta ir visa runāšana par tiesiskumu, ieguldījumu aizsardzību un Eiropas standartiem, ja Eiropas perifērijā investors var iziet cauri iestādēm, policijai, prokuratūrai un tiesai, un nonākt pie secinājuma, ka valsts iekšienē viņam atstāta tikai forma bez satura? Ko par šādu vidi lai domā ārējais kapitāls, ja savu pamattiesību aizsardzībai uzņēmumam jāpaļaujas nevis uz nacionālo sistēmu, bet uz savākto materiālu iznešanu ārpus valsts?
Šis stāsts ir svarīgs nevis tāpēc, ka viena sabiedrība uzskata sevi par cietušu. Tādu stāstu, diemžēl, vienmēr netrūkst. Tas ir svarīgs tāpēc, ka šeit, pēc uzņēmuma apgalvotā, vienlaikus sakrita visas vistrauksmainākās institucionālās degradācijas pazīmes - strīdīga pašvaldības loma, izpildes spiediens, aizdomas par pierādījumu viltošanu un aizstāšanu, tiesībsargājoša bezdarbība, prokuroriska piesegšana un tiesu akti, kas tā vietā, lai pārrautu ķēdi, pārvēršas par tās galīgo cementēšanu.
Tāpēc šodien jautājums vairs nav tikai par SIA “Ellikss Holding” likteni. Jautājums ir par to, vai civilizētā Eiropas sabiedrība uzzinās, kā tieši Eiropas Savienības perifērijā var izturēties pret investoru, kurš ieradies nevis pēc privilēģijām, bet ar projektu, darbavietām un ekonomisku aktivitāti. Un, ja Eiropa patiešām vēlas saprast nevis fasādi, bet realitāti, tai būs jāskatās nevis uz glītiem ziņojumiem, bet uz šādām lietām. Jo tieši tajās atklājas valsts vārdu patiesā cena.
